Plastmasa ir materiāls, kas sastāv no jebkura no plaša sintētisko vai daļēji sintētisko organisko savienojumu klāsta, kas ir kaļams un tādējādi var tikt veidots cietos priekšmetos.
Plastiskums ir visu materiālu vispārējā īpašība, kas var neatgriezeniski deformēties, nesalūstot, bet formējamo polimēru klasē tas notiek tādā mērā, ka to faktiskais nosaukums cēlies no šīs īpašās spējas.
Plastmasa parasti ir organiski polimēri ar lielu molekulmasu un bieži satur citas vielas.Tie parasti ir sintētiski, visbiežāk iegūti no naftas ķīmijas produktiem, tomēr virkne variantu ir izgatavoti no atjaunojamiem materiāliem, piemēram, polipienskābes no kukurūzas vai celulozes no kokvilnas linteriem.
Pateicoties zemajām izmaksām, vieglai ražošanai, daudzpusībai un ūdens necaurlaidībai, plastmasu izmanto daudzos dažāda mēroga izstrādājumos, tostarp papīra saspraudēs un kosmosa kuģos.Dažos izstrādājumos tie ir dominējuši pār tradicionālajiem materiāliem, piemēram, koku, akmeni, ragu un kauliem, ādu, metālu, stiklu un keramiku.
Attīstītajās ekonomikās apmēram trešdaļa plastmasas tiek izmantota iepakojumā un aptuveni tikpat daudz izmanto ēkās, piemēram, cauruļvados, santehnikā vai vinila apšuvumā.Citi lietojumi ietver automašīnas (līdz 20% plastmasas), mēbeles un rotaļlietas.Jaunattīstības valstīs plastmasas pielietojums var atšķirties — 42% Indijas patēriņa tiek izmantoti iepakojumā.
Plastmasai ir daudz pielietojumu arī medicīnas jomā, ieviešot polimēru implantus un citas medicīnas ierīces, kas vismaz daļēji iegūtas no plastmasas.Plastiskās ķirurģijas joma nav nosaukta plastmasas materiālu izmantošanas dēļ, bet gan vārda plastika nozīme attiecībā uz miesas pārveidošanu.
Pasaulē pirmā pilnībā sintētiskā plastmasa bija bakelīts, ko 1907. gadā Ņujorkā izgudroja Leo Beiklands, kurš radīja terminu "plastmasa". Daudzi ķīmiķi ir devuši savu ieguldījumu materiālu izveidē.
plastmasas zinātne, tostarp Nobela prēmijas laureāts Hermans Štaudingers, kurš tiek saukts par "polimēru ķīmijas tēvu".
Izlikšanas laiks: 27. jūlijs 2020